Vārti

Lietuviešu Rasas svētku rituālos vārti ir materializēti, latviešu rituālos – Līgo vakars ir “vārti” paši par sevi. Tieši Līgo vakarā darbiem bija jābūt apdarītiem un cilvēkam bija jāapstājas, lai saplūstu vienā veselumā ar dabu, tas ir sakrālais laiks, lai simboliski attīrītos, atstājot savas raizes, nepatikšanas un ikdienišķās lietas; laiks, kad esam ārpus visa ikdienišķā un piedzīvojam saulgriežus, kad notiek vecā iznīcināšana un jaunā piedzimšana. Rasas svētku vārtiem ir tieši tāda pati nozīme – ejot, loku lokos ap katru vārtu balstu un dziedādami “sutartinė” (īpaša dziesma), mēs nonākam jaunā pasaulē. Mēs nomazgājam rokas, tas simboliski nozīmē – šķīstīšanu, lai tīri un balti varētu piedalīties svētkos. Latviešu tradīcijās līdzīgs rituāls notika dienu pirms Līgo, kad tika kurināta pirts, kur kopā gāja vīrieši un sievietes. Pirtī tika veikti dažādi garīgās un fiziskās attīrīšanās rituāli.

 

 

KUPOLĖ

Kur, Jānīti, meijas cirti,
Kad rotāji lievenītes?
Dieva dēla rājumā
Smuidrajos ozolos.

Kupolė ir augu zariem, ziedu vijām un augiem rotāts stabs, kas simbolizē dzīvības koku, augu briedumu un plaukumu. Saulgriežu laikā daba ir pilnbriedā un Kupole simbolizē šo brīdi. Tas ir pārmaiņu laiks, kad daba mainās no ziedēšanas un ražu, tā ir izaugsme, kas atver mums jaunas iespējas.

Pēc saulgriežu laika sākas ražas nobriešana, sākas gatavošanās rudenim, kas būs kāzu laiks un, metot ziedu vainagus Kupolē, neprecētas meitas var zināt, kad gatavoties kāzām. Cik reizes vainags nokrīt zemē neaizķeroties, tik gadu jāgaida.

Latviešu tradīcijās meitas met savus vainagus ozolā.

Jāņuzāļu lasīšana

Pateiciet, Jāņu bērni,
Kura pirmā Jāņu zāle?
– Bundurjānis, vīdreksnītes,
Sarkanais āboliņš.

Ziedu un augu vākšanas tradīcija saulgriežu svētkos ir vienāda gan latviešiem, gan lietuviešiem. Puķes un augi tika vākti gan vainagu pīšanai, gan mājas rotāšanai. Mājas pušķošana ar zālēm, zariem, ziediem, kalmēm bija īpaša tuvošanās dabai un ļāva dabai ienākt mājas. Lai atvairītu ļaunumu (Jāņu naktī īpaši uzdarbojās raganas, burvji un citi nelabie) latvieši sprauda papardes aiz mājas sijām, bet apkārt mājai un uz durvīm piestiprināja pīlādžu zarus. Lietuviešiem bija citi veidi, kā pasargāt savu īpašumu no sliktas acs, bet visas baltu ciltis bija vienisprātis, ka saulgriežu laikā augos koncentrējas liels auglības spēks, kas var pāriet uz cilvēku, tāpēc Jāņu laikā vāktie augi ir īpaši. Lietuviešu saulgriežu tradīcijās, plūcot jāņuzāles pušķim un vainagiem, bija jāievēro trīs reiz trīs likums – trīs soļu attālumā dažādos virzienos jāplūc trīs dažādas jāņuzāles, latvieši toties bija čaklāki plūcēji – visspēcīgākais bija jāņuzāles, kuras salasītas pēc trīs reiz deviņi principa (deviņas zālītes, katra trīs reizes).Tikai šādi pareizi salasītas jāņuzāles varēja izmantot nākotnes izzināšanai. Par jāņuzālēm uzskatīja āboliņu, papardi, vībotni, buldurjāni un nārbuli.

Ziedu un ozollapu vainagi  

Līgo meitiņ’ visu nakti,
Puķu vaiņags galviņā;
Galviņ’ karsta, naksniņ’ silta,
Drīz rozītes novītīs

Vainags, kam nav ne gala, ne malas, kas pīts no puķēm un zālēm, ir dabas svētības, skaistuma, spēka un mūžības simbols. Vainaga kā burvju apļa pīšana un uzlikšana nozīmēja auglības un bagātības vēlējumu un aizsardzību pret ļauno spēku ietekmi. Vainagus pinot, ir viens nosacījums: pinējam jāpin vainags pašam sev vai saviem tuvajiem, jo tikai tā nonāk saskarē ar dabu. Vainagus pina visiem ģimenes locekļiem, vīriem no ozola zariem, sievām no trejdeviņām zālītēm, izņemot jauniem zēniem un veciem vīriem. Sievām puķu vainagi simbolizē sievišķo dabu, bet vīriešiem ozollapu vainags – vīrišķo.

Krustcelēs pīts trejdeviņu puķu pīts vainags tika izmantots nākotnes izzināšanai. Mests žuburota koka zaros, laists ūdenī, likts pagalvī – un viss ar domu, kad iziešu tautās. Bagāti pīts un stingrs vainags simbolizē dzīves daudzveidību un to, ka mēs būsim stipri.

 

Labības un maizes godināšana

Jānīts vāģus kaldināja
Deviņiem skrituļiem,
Ar ko miežus, ar ko rudzus
Klētiņā ritināt.

Rituāls, kas saglabāts lietuviešiem, bet latviešiem piemirsts. Meitas un puiši ar vainagiem galvā, puiši ar Jāņuguns lāpām rokās, apstaigā aplī labības laukus, tā saņemot Dievu svētību nākamai ražai un lūdzot novērst neražu. Staigāšana aplī sasaucas ar vainagiem, kuri arī ir apļa formā. Latvijā šis rituāls bija raksturīgs zemgaļu ciltīm, rudzu laukā sprauda arī ozolzaru, lai būtu brangas vārpas.

Rasas svētkos rudzu ziedēšana nozīme to uzplaukumu. Uzskata, ka tieši Rasas svētku izcelsme ir saistīta ar rudzu un kviešu ziedēšanu, jo šie svētki notiek tieši šajā laikā. Pēc tam nobriest vārpas un tiek iegūti graudi, no kuriem cep maizi.  Maize ir dzīvības un labklājības simbols. Godinot un svētot labības laukus, tos apdziedot un aplīgojot, tiek dota artava arī mūsu dzīves augšupejai. Maizes kukulis, kas tiek izcepts un apmīļots, izvelkot no krāsns, tiek sadalīts riecienos un izdāļāts, tā simbolizējot vienotību un palīdzību savā starpā.

Savukārt Zemgalē bija tradīcija aizdedzināt lāpas un skriet pa laukiem, vicinādami tās kā auglības un aizsardzības simbolu, un arī kā dabas spēku zīmi, kura ietver sevī gaismu un dzīvību.

Jānīts jāja rudzu lauku
Ar pelēku mētelīti.
Uzņem, Jāni, mētelīti,
Lai nebraukā rudzu ziedus.

 

Ozola godināšana

 

Ozols auga Daugavā
Skrūzainām lapiņām;
Tur Saulīte jostu kāra,
Ik vakaru noiedama.

Baltiem ozols bija svēts koks. Sensenos laikos Zemgali, Kurzemi un daļēji Vidzemi esot klājuši ozolu mūžameži, un ne velti zemi no Zemgales līdz Kuršu kāpai dēvēja  par svēto ozolu zemi. Tur, kur auga ozoli, bija auglīga zeme, tika arti tīrumi, bet to vidū vienmēr atstāja atsevišķus kokus skaistumam un dvēseles priekam. Ozoli bija mājas sargi, no tiem  pina vainagus un lūdza palīdzību, spēku, labklājību, izturību.  Ozols palīdzēja piepildīt likteni un saņemt atbalstu mūža garumā. Ozols bija arī kā starpnieks  starp laicīgo  pasauli un aizsauli. Ozolu birzis bija tās svētvietas, kur mūsu senči pielūdza Dievus un cēla akmens upuraltāri, kur tika veikti ziedojumi, pareģoti un lemti likteņi.

Latviešiem ir skaista teika par ozolu. Sākumā tā lapas bijušas līdzenas, bet kādā dienā Dievs salīdzis ar velnu derības. Velns teicis, ka izpildīs solījumu, kad ozoliem lapas būs nobirušas, bet Dievs aizliedzis ozoliem nomest lapas. Velns sapratis, ka tiek izjokots un dusmās sapluinījis ozola lapas robu robos.

Ozols saistīts ar debesu dievībām Pērkonu, Dievu, Sauli. Tas dod spēku lielu mērķu sasniegšanai, palīdz piepildīt likteņa lemto, kā arī nodrošina aizsardzību pret ļaunajiem gariem. Vasaras saulgriežos ozols simbolizē Pasaules centru, ap kuru dejo Dieva dēls Jānis kopā ar Jāņa bērniem, lai piesaistītu svētību un auglību, un to pašu darām arī mēs – gan latvieši, gan lietuvieši, ejot ap ozolu aplī, sadevušies rokās un  veltot savas dziesmas un dejas  ozolam un domās esot savā Dzimtenē.

Akmens upuraltāris

Uzdedzot gaismu altārī, mēs atdodam godu savu senču ticībai. Balti veica rituālus par godu katram svarīgam dzīves notikumam, lai saņemtu Dievu svētību.

Cilvēki ir garīgas būtnes un arī šodien ticība Dievam vai Augstākiem spēkiem palīdz mums ieklausīties sevī un atrast kopīgo ar garīgo pasauli. Mēs varam to veicināt, izpildot senču rituālus: aizdedzot uguni altārī, ziedojot tam rudzu graudus, mēs pateicamies Dievam un dalāmies ar viņa svētību mūsu ikdienas dzīvei, rūpestiem un priekiem. Ziedojot dzintara putekļus, mēs domājam par mūsu mērķiem un sapņiem, lai tiem būtu lemts piepildīties.  

 

Saulrieta vērošana

Noiet Saule vakarā,
Mežiem gali apsārtuši:
Saulīt’ savus zīda svārkus
Uz jūriņu vizināja

Saule ir saulgriežu svētku galvenais simbols. Saulgrieži jeb solstīcija (latīņu: Sol – ‘Saule’, sistere – ‘apstāties’) ir moments, kad Saulei ir vislielākā deklinācija, t.i. visīsākā nakts un visgarākā diena. Kad saule ir apstājusies debess juma augstākajā punktā, cilvēkiem tās ir svētības un  atpūtas laiks. Balti saulgriežu svētkus svinēja nevis vienu nakti, bet vairākas dienas, no Jāņiem līdz Pēteriem. Ja neguļ Pētera nakti, tad varot redzēt Saules deju. Šajā naktī pavadot sauli uz “gultu” un dziedot tai dziesmas, mēs it kā atvadāmies no saules, jo ar katru nākamo dienu nakts kļūs arvien garāka.

 

Ugunskura aizdegšana

Kuriet lielu Jāņ’ uguni
Pašā Jāņa vakarā!
Jāņa bērni nosaluši,
Jāņa zāles lasīdami

Jāņu nakts ugunskurs ir saules aizstājējs gada visīsākās nakts tumšākajā laikā. Tas nozīmē gaismas uzvaru par tumsu, labā uzvaru par ļauno. Lietuviešu tradīcijās ugunskurs tiek iekurts  no akmens upuraltāra uguns, tieši tādēļ Jāņu nakts ugunij ir brīnišķīgs spēks. Senos laikos ļaudis ņēma Jāņuguni, lai iekurtu arī pavardu mājās, ticot, ka tas dos svētību un aizsardzību. Vasaras saulgriežu naktī ugunskurs ir sakrāls notikums, kas liek tiekties uz kaut ko augstāku, kas neeksistē materiāla dzīvē, piemēram, Līgo vakarā sadedzināja pagājušā gada Jāņu vainagus, ugunskurā lika veco malku un gaidīja sauli uzlecam, tas nozīmēja jauna  saules cikla atnākšanu.

Kad ugunskurs ir gandrīz izkurējies, sākas lēkšana tam pāri. Senos laikos ticēja, ka šī darbība palīdz iegūt veselību un sagatavo priekšā stāvošajiem darbiem labības laukos. Šis rituāls arī palīdzēja nosargāt mājas pret uguns nelaimi. Ja puisis pārleca ugunij kopā ar meitu, sadevušies rokās, tā bija zīme, ka viņi kļūs pāris un nākamajā gadā būs jāgatavojas kāzām.

Latviešu tradīcijās ugunskuru bieži aizstāja pūdeles dedzināšana, kas pēc nozīmes nedaudz līdzinās lietuviešu Stebules rituāliem.

Vainagu peldināšana

Līgo meitiņ’ visu nakti,
Puķu vaiņags galviņā;
Galviņ’ karsta, naksniņ’ silta,
Drīz rozītes novītīs.

Puķu vainaga laišanai ūdenī iemesls bija visu četru dabas elementu – zemes, gaisa, uguns un ūdens – godinājums  Zāļu un ziedu vainags, kura vidū aizdedzināta uguns liesmiņa, atspoguļoja cilvēka dzīvi. Tā laišana ūdenī pa straumi – cilvēka dzīves ritumu. Jaunas meitas ļāva peldēt saviem puķu vainagiem, puiši saviem zāļu vainagiem – ja tie abi satikās, arī viņu dzīves ritēs kopā.

“STEBULES” aizdegšana

Jānīts sēda ozolā,
Vaska sveces rociņā;
Tās dedzina Jāņa nakti,
Lai redz ceļu Jāņa bērni

Lietuviešiem – Stebules (rumbas), latviešiem – ugunsritenis jeb pūdele.

Lietuvieši Stebules ir ziedu vijām rotātas kārtis, kuru galos ir senās baltu zīmes. Zemgaļiem un kurzemniekiem  pūdele ir kārts, kura galā aizkurts uguns uz riteņa formas.  Simboliskā jēga ir viena un tā pati – saules un gaismas godināšana, saules ceļš. Senos laikos abas tautas ticēja, ka Jāņuguns  ne tikai aizvieto Sauli, bet aizstāj to laikā no saules rieta līdz lēktam, papildus dodot  cilvēkiem aizsardzību un labklājību visa gada garumā.

Lietuvas pusē stebules rituāls ar baltu zīmēm joprojām ir dzīvs un ļoti svarīgs, Latvijas pusē nav saglabājušās tā liecības. Baltu ciltīm baltu senās zīmes ir etniskās identitātes skaistuma un gudrības simboli, tās ir baltu kultūras mantojums, ar kuru mēs gribam iepazīstināt savus viesus un citus cilvēkus pasaulē.

Jāņugunis sāka aizdegt tikai pēc saules rieta, kad bija jau labi satumsis un stebules, pūdeles un Jāņu ugunskuru parasti dedzināja kāda augstāka kalna galā, lai liesmas apspīdētu plašu apkārtni, ietekmētu laukos auglību un pasargātu no visādiem ļaunumiem un slimībām. Ja kāds bija slims, tad to nesa pie jāņuguns, lai liesmas to dziedinātu.

Latvijas puses baltu ciltis – zemgaļi, kurši, sēļi un latgaļi,  uguns iededzināšanai kārts galā piestiprināja ratu riteni vai darvas mucu. Kārts bija apvīta ar ziedu vijām. Ja pūdeli aizdedzināja pirmo, tad no tās uguns aizdedzināja pārējos ugunskurus.

Pēc ugunsrata dedzināšanas bija jāiet peldēties. Šo rituālu parasti veica vēlā nakts stundā, jo tas vairo cilvēka skaistumu un veselību.

.

Papardes zieda meklēšana

Visa zāle noziedēja,
Jāņu dienu gaidīdama;
Papardīte, tā ziedēja
Pašā Jāņu vakarā,
Pašā Jāņu vakarā
Sudrabiņa ziediņiem

Kad pienākusi gada īstākā nakts, ir laiks doties meklēt papardes ziedu. Tā zied tikai Jāņu naktī, bet tās ziedu ir grūti atrast, un to var izdarīt tikai tas, kurš ir drosmīgs un kuram ir tīra sirdsapziņa.

Rasas svētkos papardes zieds ir gaismas un vieduma simbols. Tikai gudrs drosminieks var doties viens pats dziļi tumšā mežā tieši pirms pusnakts, un kolīdz papardes zieds ir atrasts, viņam jāatvaira dažādu nelabo, mošķu un raganu uzbrukums. Ja izdodas nešķīsteņus atvairīt, tad tieši pusnaktī tiks pasniegta balva – papardes zieds atvērsies un tā brīnišķa sudrabainā gaisma dos gudrību un zināšanas. Dos mīlestību un labklājību. Ir tikai viens noteikums – iegūto nedrīkst izmantot patmīlīgos vai ļaunos nolūkos, jo tad dotais spēks izzudīs.

Leģenda vēstī, ka papardes zieda atradējs sapratīs zvēru un putnu, un augu runu un kļūs par dabas aizstāvi, dzīvojot harmonija ar sevi un dabu. Ne velti baltu tautās ir teika, ka ozoli kādreiz runāja, bet cilvēki negribēja tos saklausīt. Ja cilvēks atrod papardes ziedu, viņš iemācās dzirdēt ar sajūtām.

Latviešu ticējumos gan teikts, ka paparde jāmeklē, ietinoties baltā palagā, līdzi ņemot pīlādža nūju vai arī jāšus lecot uz tās: atrodot papardes ziedu, ar pīlādža nūju bija jāapvelk riņķis apkārt sev un papardei. Nedrīkstēja paskatīties uz sanākušiem zvēriem un mošķiem, citādi tie tiks pāri apvilkta­jam lokam. Jāiet pastalās, tad tajās ziediņš nemanot iebirs. Papardei paklāj nēzdodziņu. Ziedu steidzīgi norauj, vai arī tas iebirst lakatiņā, to iesien un glabā, liek “aiz ādas” vai apavos, lai visu uzzinātu, piepildītos vēlēšanās, taptu laimīgs.

Bet, ja nu tomēr papardes ziedu vienatnē neizdodas atrast un no mošķiem bail, tad arī nevajag noskumt. Var iet arī meklēt divatā, bet, ja nav, ar ko iet kopā, tad  var zīlēt  vienatnē ar papardes sakni. To pa dienu izrok, bet pusnaktī pārgriež uz pusēm un mēģina saskatīt kādu zīmi – izredzētā vai izredzētās veidolu vai vārda pirmo burtu.

Tās, kuras bija māju saimnieces, papardes ziedu nemeklēja, bet šajā īsajā nakts sprīdī ietinušās vienā palagā, apskrēja rudzu, arī linu lauku, brida rudzus, lairudzi raženāk aug un raganas tiem nevar kaitēt.

Saulgriežu svētku maltīte

 

Sieru, sieru, Jāņa māte,
Tev bij’ govis laidarā;
Alu, alu, Jāņa tēv(i)s,
Tev bij’ mieži tīrumā.

Saulgriežu nakts maltīte bija baudāma aplī ap ugunskuru. Siers un alus ir galvenie vasaras saulgriežu svētku maltītes ēdieni. Siers ir sievišķais ēdiens, jo sieviešu pārziņā ir govju slaukšana un siera gatavošana, bet alus – vīrišķais, jo vīri apstrādā laukus, sēj miežus un tos novāc. Jāņu siers apļveida formā simbolizēja sauli un pasauli tās veselumā. Savukārt alus simbolizēja lauku valgmi un ražību. Vēl senāks dzēriens ir medalus, kurš satur medu.

Saullēkta sagaidīšana un rasas pelde

Man mòmiņa rùtys lídze
Jòņa dìnys vokorâ,
I saùļeite rùtòjós
Jòņa dìnys reiteņâ

Jāņu nakti nedrīkst gulēt un ir jāsagaida saullēkts ar dziesmām. Jāņu dienas rīta rasa ir pati vērtīgākā cilvēka veselībai un skaistumam.

Austot saulei, sievietes devās mazgāt muti vai devās uz pļavu vārtīties rīta rasā.

Un vēl, sievietes gāja raganās – laumās, vai jāja uz krāsns slotas vaļējiem matiem, basām kājām vai, sedzoties tikai baltā palagā, vai kā īpaši citādi, zaga rasu no kaimiņa pļavas: cita slaucīja rasu ar dvieli, cita jāja uz saulrietā sietas deviņu zaru lapu slotas, un rasu izpurināja slaucenē. Gāja arī izslaukt kaimiņa govis, ja tika klāt. Guvumu līdz ar ražības svētību deva savām govīm. Zogot rasu, sacīja: “Ņemu, ņemu, bet ne visu!”

Veldrē rudzi, veldrē mieži,
Kas gulēja Jāņa nakti;
Kas līgoja Jāņa nakti,
Stāvu rudzi, stāvu mieži.

Ej ar Dievu, Jāņa diena,
Mēs tev’ skaisti palaižam;

Nāc atkal citu gadu,
Mēs tev skaisti saņemsim

 

Izmantotie materiāli: https://www.aprika.lv/gadskartas/no-jurgiem-lidz-janiem/jani/; https://lv.wikipedia.org/wiki/Baltu_reli%C4%A3ija; http://dievturi.blogspot.com/; https://www.dainuskapis.lv/; https://www.visisvetki.lv/tradicionalie/ligo/tradicijas-ligo/ u.c.